Mana lidmašīna no Čikāgas izlidoja pulksten 16:00. To, ka reiss ir apstiprināts, es pārbaudīju internetā, jo man nepatīk zvanīt, turklāt angliski es ar to vispār nomocītos pārmēru. Mēs atbraucām laicīgi, bet ne uz to ēku – ielidošanas, nevis izlidošanas. Par laimi, starp ēkām kursē virszemes metro, tā ka par problēmu tas nekļuva. Reģistrējos es automātiskā mašīnā, kas līdzīga bankomātam, lai nevajadzētu stāvēt rindā. Mašīna manu pasi pati neatpazina, nācās visu ievadīt manuāli. Pēc tam nomērīju bagāžas svaru un apbēdinājos. Izrādījās, ka mana super-ekonomiskā klase atļauj tikai 20 kg, bet man bija veseli 30. Es to biju izlasījis jau iepriekš vienā vietā, bet cerēju, ka iztikšu, jo citi avoti tam vai nu runāja pretī, vai klusēja. Tomēr tā tas bija. Uzmanieties no uzraksta economy restricted uz biļetēm! Piemaksa par pārāk lielu svaru – 50 bakši. Nevarētu teikt, ka šausmīgi daudz, bet es neesmu Rokfellers, tāpēc izvilku visu ārā no kastēm, bet atlikumu sastūķēju rokas bagāžā. Bet jaku uzvilku mugurā, kas karstumā izskatījās dīvaini. Visi šie krāmi rokas bagāžā man vēlāk pamatīgi sarežģīja dzīvi muitas kontrolēs. Mani katru reizi rūpīgi pārbaudīja, lūdza visu izkravāt un paskaidrot, kas tas tāds ir, skaidroja, ka rokas bagāžā tādus vest nav ieteicams. Vārdu sakot, nomocījos. Toties lidoju mājās, jau bija pieredze ar vazāšanos pa lidostām, un tas viss ievērojami atviegloja manu pārvietošanos. Vienalga vienreiz gandrīz izgāju no kontroles zonas pa dienesta izeju, bet laikus nogriezos uz eskalatora.
Oficiālās personas gan vienmēr bija pieklājīgas. Smieklīgi, ka viens paslavēja manus zābakus, bet otrs pabrīnījās par nelielo izmēru elektronikai [izgriezusi cenzūra], kuru es vedu. Tas netraucēja aizmirst izvilkt man no pases izbraukšanas anketu. Neatkārtojiet manu kļūdu – ja to neatdod, var vēlāk ASV neielaist. Ja tomēr atkārtojāt, klausieties. No tā, ko man izdevās uzzināt ASV robežsardzes mājaslapā, sūtīt to nekur nevajag, ja jūs izlidojāt ar lidmašīnu, nevis aizbraucāt pa jūru. Tas, kas ir nepieciešams, ir saglabāt boarding pass, proti, iekāpšanas talonu, lai pierādītu, ka jūs no ASV izlidojāt pirms atļautā uzturēšanās termiņa beigām. Pēc tam, ja lido uz ASV vēlreiz, vienkārši ņem to sev līdzi.
Mājupceļā American Airlines lidmašīnā es sēdēju pašā, pašā salona galā labajā pusē. Tieši blakus avārijas izejai. Tāpēc instrukciju, kā to atvērt, izlasīju pat divas reizes, bet vienalga man tajā kaut kas nepatika. Tātad varēja uztaisīt arī saprotamāk. Vēl otro reizi noskatījos filmu “Second-hand lions”, ļoti labs bērnu kino. Daudz klausījos lidmašīnas radio, kur stāstīja kaut ko par vēža ārstēšanu un labdarības organizācijām. Piemēram, tādu, kas īsteno mirstošu un smagi slimu bērnu sapņus – tēvocis no turienes lūdza ziedot visu, ko var, it īpaši bezmaksas lidmašīnas jūdzes, jo to vienmēr trūkst, slimie bērni taču mīl ceļot. Es kopumā arī neesmu īpaši vesels, un dvēselē esmu bērns, tāpēc ziedojiet jūdzes labāk man – man arī patīk ceļot.
Blakus man sēdēja beļģi gados, kuri cītīgi bolījās uz mani līdz pat tam brīdim, kamēr es ar viņiem nesasveicinājos. Lidojuma laikā es pārbaudīju teoriju par to, ka vieglāk adaptēties, ja lidojuma laikā neēd. Tiesa gan, es dzēru apelsīnu sulu lielos daudzumos, tāpēc neesmu pārliecināts par eksperimenta tīrību. Ar sulu mani apgādāja stjuartes, noraizējušās par manu nevēlēšanos vakariņot, un beļģi, kuri izrādījās juristi – vīrs un sieva. Sieva nebija jauna, bet vienalga patīkama pēc izskata, un saskarsmē, kā šabloniski mēdz teikt: “jūtama Eiropas kultūra”. Beļģi bija juristi, ar sievu es kādu laiku parunājos, dzenot viņu strupceļā ar savu mīļāko jautājumu: “Kāpēc kartē lidmašīna lido pa loku”. Juristi, kā tas viņiem pieņemts, atbildēja ar jautājumu uz jautājumu: “Kāpēc mani tas interesē”. Tā arī parunājām. Beļģiete izrunāja angļu vārdus ar patīkamu franču akcentu. Latviju, kad uzzināja, ka esmu no turienes, viņa dēvēja ļoti mīļi: “Lettonie”. Redzams, nepierasti viņai tā pavisam angliski. Pateikt, ka es nedaudz protu franciski, neriskēju. Mūsu valsts galvaspilsētu beļģiete neatcerējās, bet vispār izrādīja interesi. Es stāstīju viskautko, pieminēju par problēmām ar savstarpējo sapratni starp dažādās valodās runājošām kopienām. Pēc tam par no Euronews aizgūtiem faktiem, ka viņiem arī kaut kas tāds ir. Viņa nopūzdamās teica “Ak, jā”, tā ka es pārliecinājos, ka Euronews tomēr ne velti eksistē – viens eiropietis otru mazliet labāk saprot. Vēl kaut ko stāstīja, piemēram par to, ka dzīvo viņi netālu no Briseles. Es atbildēju, ka man jālido vēl 3 stundas uz Latviju, bet pēc tam vēl 4 jābrauc ar vilcienu.
Tā arī sanāca. Lidmašīna no Briseles izlidoja pēc 1,5 stundām, tāpēc es nesteidzīgi pastaigājos, pētot duty free un pusdienojošos eiropiešus. Eiro man nebija, tāpēc no kārdinājuma tos iztērēt es izvairījos. Kā vēlāk izrādījās, slinki pastaigājoties, es palaidu garām faktu, ka man vajadzēja izņemt bagāžu un nodot to no jauna čekinā. Diemžēl turpceļā bagāža lidoja pati, tāpēc es neattapos, lai gan par to bija rakstīts uz kvīts. Tā ka pēc ierašanās Rīgā es parunājos ar lidostas darbinieci, kura nobrīnījās, cik dīvaini saucas iela, kurā es dzīvoju - “Raipoles”. Pēc tam viņa teica, ka Daugavpilī vispār ielām esot dīvaini nosaukumi. Velns viņu zina, no malas redzams labāk. Priecē, ka es nebiju vienīgais tāds idiots, kas nepaņēma bagāžu – man blakus bija meitene ar sarkanu čemodānu. Starp citu, es iemanījos pat atcerēties savas somas marku – Bass, lai gan tas prasīja zināmas mentālas pūles. Somu, starp citu, es paņēmu no māsas, atstājot viņai to, ar kuru atlidoju, jo tā bija mazāka pēc izmēra. Mums te pastāvīgi notiek tādas rokādes, jo somu, kuru es atstāju viņai, savukārt mums bija atstājusi māsa savā iepriekšējā vizītē. Domāju, ka tas nav beigas – nākamgad uz ASV lidos vecāki un ņems līdzi jau šo somu.
Atbraucis uz Rīgu, es saskaņā ar teorijas pārbaudes plānu apriju kebabu iekš kebab fix, bet pēc tam devos uz vilcienu. Spēka aizbraukt darīšanās vairs nebija, lai gan biju bez čemodāna. Nelīdzēja teorija par badošanos transatlantiskā lidojuma laikā – džetlags bija nežēlīgs. Uz darbu līdz nedēļas beigām gāju kā zombijs – tikko kustoties. Saka, ka adaptācija jāaprēķina šādi: diennakts uz katru laika joslu nobīdes stundu. Tas ir, 8 stundas ar ASV — tās ir 8 dienas džetlaga. Nu, tik ilgi man nebija, bet kādas 5-6 dienas tomēr varēja just. Priekšnieks, atlidojis nedaudz vēlāk, atjēdzās praktiski dienas laikā, bet tāpēc jau viņš ir priekšnieks. Viņš vēl arī uz lidmašīnu tika bez reģistrācijas reisam, jo kavēja, un tas vispār ir kaut kas apbrīnojams.
Kopumā ceļā es biju vairāk nekā 20 stundas, tāpēc atbraucu mājās pamatīgi noguris. Bagāžu man pēc dažām dienām atveda kurjers uz mājām, turklāt bez maksas. Paldies aviokompānijai Air Baltic par atsaucību pret aizmāršām. Bet lūk, par economy restricted bagāžu gan, gluži pretēji, paldies nē.
Šis posts nav pēdējais.